Mani sauc Jānis Pētersons. Es esmu dzimis zemnieku ģimenē, kura bija liela (seši bērni un es septītais) un pārāk nabaga un tāpēc 15 gadu vecumā es sāku strādāt „Rīgas stikla rūpniecībā”, lai būtu iespēja kaut kā palīdzēt savai ģimenei. Tur es strādāju ar savu tēvu.
Mana dzīve kļuva par murgu, jo darbs nebija no tiem vieglākajiem un es jūtu, ka mana pašsajūta pasliktinājās. Es strādāju 11-14 stundas dienā. Rūpniecībā bija vīrieši, daudz sieviešu, pusaudžu. Bija arī mazgadīgie bērni. Visi strādāja. Neskatoties uz to, ka mēs strādājām daudz, alga bija maza, pat smieklīga.
Mana māmiņa, kura strādāja „Linu un džutas rūpniecībā” bija pirmā no tām strādniecēm, kuras aizsāka streiku savā rūpniecībā, lai palielinātu algu. Pēc kāda laika mēs arī nolēmām cīnīties par savām tiesībām. Nereti mēs, „Rīgas stikla rūpniecības” strādnieki, uzsākām streikus, kuros izvirzījām ekonomiska rakstura prasības. Ja agrāk šādos pasākumos piedalījās tikai atsevišķas strādnieku grupas, tad vēlāk streiki tika organizēti visās rūpniecībās un visos uzņēmumos. Mēs pieprasījām noteikt astoņu stundu darba dienu, atcelt virsstundas darbu un palielināt darba algas, aizliegt sievietēm un maziem bērniem strādāt veselībai kaitīgos darbos, apdrošināt strādniekus uz uzņēmēju rēķina pret slimībām, nelaimes gadījumiem un vecuma darba u.c. prasības.
…
