20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Ādamsons bija publicējis daudz dzejas un, iespējams, jaunības dzejā var just viņa sievas Mirdzas Ķempes ietekmi.
Kaut arī pirmajā Krājumā Ādamsons rakstīja, ka „Sapņot mums vajag arvien,/ Dzīvē vēl vairāk kā miegā”, viņš tomēr nepieder pie 30. gados plašā romantiķu loka. Ādamsonu daudz vairāk saista reālijas.
Daudzi Ādamsona dzejoļi rakstīti pirmajā personā, taču šis „es” neatgādina romantiķu iecienīto vientuļo klejotāju, mīlētāju vai cietēju. Ādamsona „es” ir gandrīz bezpersoniska būtne – tipisks pilsētnieks, kas zaudējis savu identitāti. Reizēm viņš ir vērotājs, bet visbiežāk retoriska formula, kas fiksē autora skatpunktu.
Ādamsonam svarīga ir estētika, tīrība un skaistums. Taču reizēm viņa dzejā sastopamas ne visai estētiskas parādības, piemēram, dzejolī „Vētra pār mielasta galdu” Ādamsons sīki apraksta visu pūstošo, kas palicis uz mielasta galda pēc rātskungu nāves no mēra. Tāpat ir arī dzejolī „Embrija dziesma”, kur runā aborta laikā nogalināts bērns. Jāpiemin, ka šādas ievirzes dzeja atrodama tikai pirmajā krājumā, vēlāk dzeja kļūst pieklusinātāka, liriskāka.…
