Noslēgums.
Aplūkojot Nikolo Makjavelli uzskatus par vēsturi un vēstures filosofiju, var secināt vairākas lietas.
Pirmkārt, Makjavelli varbūt nebija gluži vēstures filosofs klasiskā šī vārda izpratnē, jo viņa uzmanības centrā vienmēr bija politika un valsts pārvaldes māksla, taču viņu vienmēr fascinēja vēsture un viņš uzskatīja, ka no tās var daudz mācīties, gan iedvesmojoties no dižiem pagātnes piemēram, gan arī izprotot apstākļu mainīšanās un notikumu cēloņus.
Otrkārt, Makjavelli iemieso sevī arī sava laikmeta – Renesanses raksturīgās iezīmes: jaunu apziņu un izpratni par vēsturi, šis viņa „jaunais ceļš”, tagadnes un pagātnes vēsturiskā saistība; individuālisms, vareno slavināšana un cildināšana, indivīda lomas vēstures veidošanā uzsvēršana; kulturālā relatīvisma apzināšanās; sekulārisms, šīs zemes (pretstatā pārpasaulīgajam) attiecību un vērtību aktualizēšana.
Treškārt, runājot tieši par viņa vēstures filosofijas uzskatiem, tos var rezumēt šādi – dabas kārtība un cilvēku daba nemainās no laikmeta uz laikmetu, tas, kas mainās ir apstākļi, un to maiņas cēloņus var izprast, izprotot vēsturi; svarīga loma ir cilvēku „izglītībai”, piemērus un iedvesmas avotus arī sniedz vēsture; mūsu spēkos tomēr nav pilnībā kontrolēt un paredzēt vēstures gaitu, mēs to varam veidot, un censties pielāgoties laikam un apstākļiem, taču vienmēr pastāv arī iespējamība, ka vēstures ritējumā iejauksies arī haotiskā likteņa daba.
…
