Sengrieķu dramaturgs Eiripīds, kurš dzimis ap 480.g.p.m.ē., bija viens no trim izcilākajiem tā laika traģēdiju autoriem, līdzās Aishilam un Sofoklam. Savu darbu „Mēdeja” viņš uzrakstīja ap 431.g.p.m.ē.
Lasot „Mēdeju”, jau pēc pirmo vārsmu konteksta noprotams, ka tā ir traģēdija. Par to liecina ne tikai aprakstītie notikumi, bet arī to pārpilnība ar ciešanām, sāpēm, nelietību un naidu.
„Jo Jāsons manu kundzi, bērnus atstājis,
Ar pašu valdnieknamu sācis draudzēties –
Kreonta meitu prec, kas valdnieks zemē šai,
Un nelaimīgā Mēdeja ir atstāta.1”
„Tā savus bērnus nīst, vairs negrib redzēt tos –
Man bail, ka viņai ļauns kas prātā neienāk.
Smags raksturs tai – tā necieš apvainojumus.
Es baidos, viņu pazīstot, ka nenotiek
Kas ļauns, ka istabā, kur viņai gulta stāv,
Tā asu dzelzi savā sirdī neietriec
Vai Kreontu un jauno vīru nenodur,…2”
Manuprāt, minētajās vārsmās ir noprotams arī Mēdejas untumainais, spontānais un ekspresīvais raksturs, kas robežojas ar augstprātību un neprātu, ko izraisījusi vīra neuzticība un gaidāmās precības ar valdnieka meitu. Uzskatu, ka Mēdeja šeit attēlota arī kā ļoti asinskāra sieviete, kas nepiedod aizvainojumu un ir atriebīga pret saviem pāri darītājiem, pie tam viņa tiek atainota, kā personība, kas spējīga uz visu. Bet, lai arī Mēdeja uzskatāmi norādīta kā ļaunuma iemiesojums, pēc manām domām, jāpievērš uzmanību arī tam, ka viņa ir, lai arī neprātīga, tomēr psiholoģiski ļoti spēcīgs un mērķtiecīgs traģēdijas tēls. …
