Boiko M. Tikšanās ar mirušajiem sapņos: tipizēti un netipizēti stāstījumi un to funkcionālie un kultūrvēsturiskie konteksti.// Cilvēks. Dzīve. Stāstījums. R., 2002, 115- 125.lpp.
Rudenī, tumšajā laikā noris atceres aizlūgumu periods, ko kristieši sauc par mirušo ofīciju. Tā ir stundu lūgšana un aizlūgums par nelaiķu dvēselēm, kas balstās uz psalmiem. Mirušo ofīciju izpilda nāves gadījumos, piemiņu sarīkojumos mājās un Dvēseļu dienā arī baznīcā. M. Boiko atklāj, ka „piemiņas aizlūgums ne vienmēr izriet no gadskārtas vai miršanas datuma”, piemiņas dziedāšanu rīko, ja kāds sapnī redzējis mirušo. Sapņi ir svarīgs faktors, lai notiktu mirušo ofīcijs un katoļu lūgšanas, sapņi ir kā zīme. M. Boiko sapņus iedalījis divās kategorijās: brīvas formas jeb netipizētie sapņi un tipizēti, kas seko tradicionālām shēmām. Tipizācijas trūkums norāda uz piederību personīgai, individuālai pieredzei. Tradicionālās sižetiskās shēmas un motīvi tiek pārņemti un nostiprinās, stāstot šos sapņus cits citam, un stāstītais jau projicējas cita sapņos. …
