Kad cilvēks ir ticis galā ar sevi, viņš var sākt domāt par citu, bet vai vienmēr var panest otra domas, kļūdas, ieteikums, u.c. Cilvēks balstās nevis uz intuīciju un savām izjūtām, bet gan uz zināšanām, un intelektu, arvien mazāk atvēlot laiku, lai ieklausītos savā sirdsbalsī, sirdsapziņā. Iepazīstot personu mēs saprotam un bieži izjūtam viņu vēlmes, emocijās, kā arī bieži sanāk kad mēs šo cilvēku pa visam nevaram izprast. Patiesībā starp cilvēkiem bieži vien nevalda nekāda kopīga sajūta, katrs cenšas būt pats par sevi, jo tikai sev var patiesi uzticēties, iegūt labumu tikai sev, jo nevar jau vairs zināt, vai tavs tuvākais tev palīdzēs, kad tas būs nepieciešams. Katra cilvēks un katra situācija ir savādāka.
