-
Klasicisms. Klasicisma arhitektūra Eiropā 17.-18.gadsimtā
Klasicisma arhitektūra Eiropā 17. – 18.gs. Klasicisma arhitektūra Francijā. 17.gs.2 puse bija Francijas absolūtisma spožākā uzplaukuma periods un saistījās ar karaļa Ludviķa XIV valdīšanas laiku, tāpēc tika būvētas lielas celtnes, kas slavināja absolūtismu. Šajā laikā pirmo reizi Eiropā vēl sāka risināt arhitektūras ansambļa problēmu. Pirmais ievērojamākais reprezantatīvais ansamblis franču arhitektūrā bija Luija Levo(1612 – 1670) celtā Volevikontas pils(1655 – 1661). Vēl pilnīgāk jaunās tendences tika īstenotas grandiozajā Versaļas ansamblī(1668 – 1689, galvenais arhitekts L. Levo, darbu pabeidz Žils Arduēns-Mansārs ), kas bija domāts kā karaļa galvenā rezidence un Francijas absolūtisma neierobežotas varenības slavinājums. Klasicismam raksturīgākais plānojums tika apvienots ar baroka greznību un telpisko vērienīgumu. Līdztekus Versaļas ansamblim plaši celtniecības darbi norisa arī Parīzē. Sevišķi svarīga ir Luvras turpmākā izbūve, kas bija aizsākta jau pirms Versaļas. Luvras celtniecību sāka realizēt pēc Kloda Pero(1613 – 1688) projekta. Viņš savā projektā paredzēja apvienot Luvru ar Tilerī pili vienā celtnē, radot ēkai jaunu ārējo izskatu, tajā pašā laikā saglabājot visas iepriekšējās celtās daļas un pagalma fasādes. Pero iecere tika realizēta tikai daļēji. Visnozīmīgākā ir Luvras austrumu fasāde(1667 – 1678). Šā laika Parīzes celtņu vidū nozīmīgu vietu ieņem Parīzes Karaliskās akadēmijas direktora Nikolā Fransuā Blondela(1618 – 1686) celtā Sendenī (triumfa) arka(1672) pie Parīzes un Sendenī priekšpilsētas. …
Par klasicismu tiek dēvēts mākslas stils, kas pastāvēja no 17. – 19.gs. Viena no klasicisma īpatnībām bija antīkās kultūras un dižrenesanses tradīciju atzīšana par saviem paraugiem. Klasicisms ir saistīts ar apgaismību un filozofisko racionālismu. Klasicisma meistari neatveidoja savos darbos tiešu apkārtējo dzīvi. Viņi attēloja cildenotu īstenību, centās radīt ideālus tēlus, kas atbilstu viņu priekšstatiem par sapratīgo, heroisko un skaisto. Darbu tematika aprobežojās galvenokārt ar antīkās vēstures, mitoloģijas un Bībeles tēliem. No mākslas sfēras tika izslēgts viss ikdienišķais, individuālais un nejaušais. 17.gs. 1.pusē klasicismā izpaudās franču sabiedrības izglītotāko slāņu ideāli un centieni. Klasicisms kā stils prasa atdarināšanu, to var iedalīt četros periodos. 1. Liriskais klasicisms( 17.gs. izveidojas Italijā, bet uzplaukst Francijā), kura izejas punkts – grieķu vēlā klasika, nenonāk īpašās pretrunās ar baroku. 2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolucijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība, izejas punkts – Romas republikas laika māksla. 3. Ampīrs, kas rodas 19.gs. sākumā, Napaleona laikā. Iedvesmas avots ir Romas impērijas laika māksla. Galma māksla, kuras galvenais uzdevums ir slavināt Napaleonu un viņa uzvaras. 4. Akadēmiskais klasicisms, rodas 19.gs. vidū, klasicisma perioda pagrimums.
