Aspazijas dzeja- krāšņa un daudzveidīga sajūtās un emociju apļos. Aspazijas dvēsele ir dziļa, tai nepiemīt tikai sieviešķais maigums un trauslums, bet arī vīrišķa izturība un pacietība. Viņa sarunājas ar vakarzvaigzni, daiļo savu sirdi, salīdzinot to ar ziedu,’ brīnumjauku’. Ieslīgst lūgšanās saulei, kļūst par liesmu „..kur liesmas viskarstāk kvēlo, tur iekšā biju es-...”
Dzejniece gaida jaunu laikmetu.…
