„Vēstules humanitātes veicināšanai” satur nodaļu, kurā Herders pauž savu viedokli par cilvēka iedomām un neprātu. „Pasaulē nav nekā lipīgāka par iedomām un neprātu”. Nevēlos piekrist Herdera uzskatam, ka vienīgais līdzeklis, kā iedomām tikt klāt, ir izlikties, ka tām klāt netiek. Manuprāt, kamēr cilvēku iedomas nomāc, viņš nevar tikt no tām vaļā, tās nerisinot.
Risinot humānisma jautājumu, Herders pievēršas cilvēces miera problēmai. Miera pretstatā karā brūk visi humānisma pamati. Mūžīgā miera sasniegšanai nepieciešams ieaudzināt riebumu pret karu, savu kaimiņu aplaupīšanu un slepkavošanu. Asi jānosoda situācija, kad tauta, kas nav spējīga uz pašaizsardzību, kļūst par spēļlietu stipro rokās. Turklāt Herders izvirza jautājumu: „Tauta, kas neciena pati sevi, kā lai to spētu cienīt citas?” Jāveicina pašapziņa, lepns patriotisms, kas ir attīrīts no citu tautu nīšanas un pazemošanas. Visas tautas ir vienlīdzīgas un pelnījušas cieņu un brīvību. Jāstiprina tautu solidaritāte, jāattīsta tirdzniecība. Herdera miera programmu veido humanitāte un demokrātija. Herders tic, ja visi labas gribas ļaudis vērsīsies pret karu, valdnieki būs spiesti pieklusināt savu kareivīgumu.
…
