No malas skats nožēlojams, kā daļa iedzīvotāju, neciena ne savu valsti, ne tos,kas par to cīnījās, ne savu apkārtni. Bet tomēr tiecas, lai citas valstis mūs novērtē! Vai maz iespējams cīnīties ar nacionālā pašlepnuma trūkumu? Nevajag turpināt raudāt par nelaikā kautajiem agrāk, vajag darīt tā,lai debesīs viņi lepotos, ka nav krituši velti par savāma esošajām un nākamajām atvasēm, ka nav nodevuši savus līdzgaitniekus,lai izvairītos no sāpēm sev un mums. Un, ja pat šāda vienkārša lieta, kā cieņas drusciņas ieaudzināšana bērnam pret dzimto zemi un kultūru, kādam ir par grūtu, tad , vismaz reizi gadā, noliecieties pie par Latviju kritušo pieminekļiem,lai pasniegtu viņiem kaut margrietiņu.…
