J.Alunāna tulkojumos un dzejoļos dominējošā tēma ir par to, cik skaista ir dzīve. Viņš to apraksta no vairākiem aspektiem. Viens no tiem ir mīlestība:
„Na ogles, na guns, na tā deg, na tā gruzd,
Kā slepana mīlība, ko cits navar just.”
J.Alunāns pat sāk izsmiet tik nopietnas tēmas kā dzīvība un nāve:
„Un, kā nu abi zvani skanēt mitās,
Man skanējums jo jauks viens dzidrdams šķitās;
Lūk dzīvība un nāve vienkop sitās.”
Bet , pēc manām domām, rakstīt par skaitu dzīvi var pat visdumjākais pērtiķis. Rakstīt par dzīves realitāti, kuru daudzi negrib redzēt, lūk, tā ir māksla. Piemēram, J.Alunāns ir rakstījis šos vārdus par cilvēku savstarpējām attiecībām:
„Lielo milo,
Mazo rīko.”
Šeit viņš atklāti izskaidro, kādas bija cilvēku attiecības tolaik. Tagad šī tēma ir pat ļoti aktuāla. Tagad kats grib iepatikties kādam „leilajam” jeb bagātajam, cerot ka iegūs kādu grasi. Bet pašiem ir „sīkie” jeb nabadzīgāki cilvēki, kurus viņi izrīko un kuri cer no vieņiem iegūt šo grasi.
J.Alunāna dzejā izplatīta ir arī naudas tēma:
„Prieks būs mantiniekiem, kad
Beidzot mantu dabū;”
No šī skaidri var redzēt, ka bagāta cilvēka nāve vienmēr ir gaidīta. Bet katrs, kurš iegūst kaut mazāko naudas summu sāk par sevi domāt, ka viņš ir labāks par citiem. To apliecina šie J.Alunāna vārdi:
„Uz atrasta graša sēž varde, sāk bliest
Un kurkt: priekš bagātas ceļu būs dot!”
…
