Hepings.
Daudzi XX gs. Avangarda virzieni tiecās likvidēt robežu starp mākslu un dzīvi. Sevišķi spilgtu izpausmi šī tieksme rada hepinga mākslā. Šādi 50. gadu beigās sāka dēvēt publiski izspēlējamu darbību , kam trūka noteikta scenārija. Notikumu virzība bija atkarīga no skatītāju iesaistīšanās un piedalīšanās. Ja hepings, kā tas notika visai bieži, tika sarīkots uz ielas, par tā dalībniekiem kļuva nejauši garāmgājēji. Piemēram, cilvēks iet pa ielu un pēkšņi sāk visapkārt izsvaidīt baltas papīra lapas. Viņa dīvainā izturēšanās piesaista garāmgājēju uzmanību: vieni smejas, citi šķendējas, lielais vairums neliekas ne zinis, kāds lapas salasa un atkal izmētā vai kaut ko uz tām uzraksta – lūk, tas arī ir hepinga saturs.
Dažkārt hepings pārtapa par propagandas akciju vai protestu pret iesīkstējušām normām. Reiz kāda kreisi noskaņotu mākslinieku grupa līdzīgu akciju sarīkoja Ņujorkas Volstrītas biržas ēkā – svieda pūlī dolāru banknotes un noraudzījās, kā brokeri tās pūlas saķert.…
