Lasot J. Jaunsudrabiņa traģikomēdiju „Invalīds un Ralla”, varēju saskatīt vairākas sociālās problēmas, piemēram, cilvēku neizglītotība, neiecietība, vienaldzība, aizspriedumainība, sociālais un mantiskais stāvoklis. Šīs visas problēmas notikumu gaitā tad arī noved pie atbilstoša risinājuma.
Pirmā problēma, iespējams, arī vissvarīgākā šajā lugā, ir tā, ka cilvēki visu dzīvi spēlē teātri – dzīve kā teātris un teātris kā dzīve:
„Režisors. Dzīvē, mīļais draugs, tāpat kā mainās dekorācijas. Un bieži aiz dekorācijām cilvēki pavisam nozū. Tikai pārmaiņas tur mazāk mana, jo tur nav starpbrīžu. Vai jūs domājiet, ka dzīvē katru jūsu soli, katru jūsu pakustēšanos tāpat nenovēro notikumu kārā publika?”
Cilvēki visu laiku izliekas par to, kas viņi patiesībā nemaz nav, viņi nespēj dzīvot patiesu dzīvi. Bieži vien tā nav viņu pašu brīva izvēle tēlot šo lomu vai nē, to viņiem uzspiež apkārtējie cilvēki vai notikumu iznākums.
Vēl kāda sociālā problēma, ko saskatīju lugā, kura citiem varētu šķist mazsvarīga, ir par to, ka cilvēki izliekas citu priekšā.…
