Eriksons ļoti precīzi norada uz to, kad un kā ir jānotiek identitātei, kad sākas jaunība un kad var notikt krīze. Tas palidz labāk saprast viņa idejas un domas.
Uz pozitīvo var arī attiecināt to, ka autors definē katra vecumposma noteiktus uzdevumus, kurus indivīdam ir jāpaveic.
Pāreja no vienas egoidentitātes formas uz citu izraisa identitātes krīzes. Krīzes, pēc Eriksona, - nav personības slimība, nav neirotiskas novirzes parādība.
Eriksons izcel to, ka katrā attīstības stadijā cilvēkam ir jāatnāk pie ļoti svarīgas iekšejas bagātības sajūtas, un viņu nedrikst apmierinat bezatbildīga uzslava vai aprobēšana. Viņa ego-identitāte saniedz reālo spēku tikaj tad, kad viņs saprot, ka viņa sasniegumi paradas tajās dzives sfērās, kuras ir nozimīga dotajaj kultūrai.
Eriksons runā ne tikai par psiholoģiskiem aspektim, bet arī par “fizioloģisko revoluciju”.
Negatīvie, neaktuālie, nesaprotāmie aspekti
Eriksons, manuprāt, parak stingri iedala vecumu un uzskata, ka ja noteiktā vecumā noteiktas tendences saglabājas, tad tas ir personības attistības aikavēšanas. Liekas, ka dažreiz neņem vērā, ka attīstība ir ļoti individuāla, var noritet dažādiem cilvēkiem dažādi.…
