Rezultātā tika nolemts cīnīties jāšus. Minētā hronika informē arī par kuršu prasību pirms kaujas. Proti, kurši lūguši pēc kaujas atdot viņu rīcībā žemaišu sagūstītās kuršu sievietes un bērnus. Vācu ordeņa brāļi pret to nav iebilduši, taču tam pretojušies “Prūsijas un Livonijas vienkāršie ļaudis” (acīmredzot, vietējo tautu pārstāvji), kas vēlējušies, lai pēc kaujas iegūtais laupījums tiktu sadalīts pēc paražām. Jāatzīmē, ka vienā epizodē “Prūšu zemes hronika” nonāk pretrunā ar “Atskaņu hroniku”. “Atskaņu hronika” ziņo, ka īsi pirms kaujas kurši atteicās nocīnīšanās un kaujas lauku pameta. Savukārt, Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka sākoties kaujai kurši “...kā atkritēji uzbruka kristiešiem no aizmugures...”, palīdzot žemaišiem sakaut krustnešu karaspēku. Hronists kuršu rīcību motivēja ar neapmierinātību, ko tajos izraisījis atteikums saņemt žemaišu sagūstītos kuršus. Tātad avoti sniedz principiāli atšķirīgas ziņas par kuršu rīcību Durbes kaujā. …
