... Tātad, diez vai ir vērts runāt, ka viss esošais ir pakļauts pārmaiņām un postam: par to mūs pārliecina nepārvaramais dabas spēks. Jebkura pārvaldes forma var iet uz bojā eju divos ceļos, jo posts vai nu ienāk tajā no ārpuses, vai rodas tās iekšienē; pirmais nav pakļauts kaut kādiem nemainīgiem noteikumiem, taču otram no dabas pastāv sava kārtība. Iepriekš mēs jau esam teikuši, kāda pārvaldes rodas vispirms, kāda tai seko, kādā veidā viena forma pāriet citā. Tādēļ, ja lasītājs ir spējīgs saprast sakarību starp sākumu un galu, viņš spēj pats paredzēt, kas notiks turpmāk; tas, manuprāt, ir skaidrs. Tā piemēram, ja valsts ir pārvarējusi daudzas un smagas briesmas un pēc tam i sasniegusi neapšaubāmu pārākumu un kundzību, tajā iestājas stabila labklājība, un līdz ar to privāta dzīve neizbēgami kļūst greznāka un pilsoņi sāk pārkāpt pāri taisnības mēram dzenoties pēc amatiem un citām iekārēm. Kad ar laiku šāds stāvoklis nostiprināsies, notiek pavērsiens uz pagrimumu, kuru izsauc pilsoņu varaskāre un nicinājums pret pieticību, tam pievienojas augstprātība un izšķērdība.…
