Angļu filozofs Frānsiss Bēkons (1561- 1626) ir viens no tiem domātājiem, kas visspilgtāk pārstāv Jauno laiku filozofijas raksturīgākās iezīmes: centienus attīstīt dabaszinātnes un pilnveidot teorētisko izziņu, „lasīt dabas grāmatu”, rast šim lasījumam piemērotas metodes, pamatot veidus, kā cilvēks analizē viņam apkārt esošo pasauli. Bēkona filozofijas dziļākā ievirze bija praktiska. Viņš vēlējās ar filozofijas palīdzību dot kādu labumu cilvēcei, lai tā varētu izprast un pakļaut dabas spēkus savā labā. Bēkona lozungs bija: zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas. Ja savulaik Sokrats saistīja zināšanas ar tikumu, tad Jauno laiku domāšanai tas vairs nebija galvenais. Domai, dabas apgūšanai, visai dzīvei kopumā bija vajadzīgs spēks. Spēks nevis lai saudzētu, nožēlotu, saglabātu, bet gan lai iedarbotos, pakļautu, pārveidotu un uzvarētu. Vajag ievērot, ka filozofijai paralēlas atziņas fizikāli matemātiskajā jomā attīstīja dabaszinātnes. Arī tajās dominēja spēka, iedarbības jēdzieni, dinamika. Bēkona nopelns ir empīrisma tradīcijas aizsākšana Jaunajos laikos un induktīvās metodes pamatošana.
Empīrisms (sengrieķu val. empeiria - pieredze) ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanām jābalstās uz pieredzi…
