Cilvēks ir dīvains, neparasts radījums. Nevar zināt, kāpēc viņš dara tā un ne citādi, ko domā, ko jūt, jo cilvēks prot meistarīgi izlikties. Vieglāk ir zināt, ko jūt dzīvnieks, kaut arī viņš nerunā cilvēku mēlē. Dzīvnieks jūtas izrāda ar ķermeņa valodu – astes paluncināšana, atņirgti zobi, sacelta spalva, saraukts deguns, pieplakšana zemei vai pat draudzīgs skatiens palīdz saprast dzīvnieku un ataino viņa noskaņojumu. Bet cilvēks – šī saprātīgā, pat viltīgā būtne – spēj savaldīt gan ķermeni, gan balsi. Protams, nevar apgalvot, ka visi cilvēki vienmēr un visur izliekas. Taču nevar arī būt pārliecināts par 100%, ka smaidošs cilvēks ir priecīgs, jo tas var būt tikai prasmīgi „uzlīmēts” smaidiņš. Gadās arī, ka citi saprot labāk, nekā pats, ko jūt. Reizēm cilvēks sajauc vienā maisā simpātijas, kaisli, mīlestību un nevar atšķirt šīs jūtas. Reizēm cilvēks apzinās, ka kaut ko jūt, bet nevar nosaukt savas jūtas vārdā. Ja jau cilvēks pats nevar saprast, ko jūt, tad citiem tas ir vēl daudz grūtāk. Dievs cilvēkam atšķirībā no dzīvniekiem piešķīris saprātu, tomēr gadās, ka dzīvnieks, kuram ir tikai instinkti, ir gudrāks par cilvēku.
Ir rakstnieki, kas prot attēlot attēlot pakāpenisku jūtu attīstību. Blaumanis ir viens no tiem. Viņš ir psiholoģisko noveļu meistars. Blaumaņa novelēs ir spēcīgi dramatiski konflikti un raksturi, kuru dzīvē notiek kāds lūzums, kas izšķir viņu likteni. Ar lielu meistarību ir veidotas kulminācijas. Liela nozīme Blaumaņa novelēs ir dabas tēlojumam, kas palīdz atklāt cilvēka pārdzīvojumus. Viņš arī meistarīgi izstrādā dialogus un monologus. Pazīstamākās Blaumaņa noveles ir „Salna pavasarī”, „Raudupiete”, „Purva bridējs”, „Nāves ēnā”, „Andriksons”.
…
