Enerģētika mūsu dzīvē ieņem būtisku nozīmi. Mēs to izmantojam gan transportam, gan rūpniecībai, gan siltumam, jebkur. Tomēr fosilais kurināmais ir ierobežots resurss un ir arī viens no galvenajiem globālās sasilšanas izraisītājiem. Mēs vairs nevaram uzskatīt to par pašsaprotamu.
Āzijas un Klusā okeāna reģions (neskaitot Krievijas teritoriju) faktiski ir zaudējis visus sev piederošos enerģētikas resursus. Pat Indonēzija, kas kādreiz bija bagāta gan ar naftu, gan gāzi, ir kļuvusi par importētāju. Velti piesaukt Bruneju, jo tās krājumu pietiek, lai sultāns un viņa padotie dzīvotu labi, bet nepietiek, lai apmierinātu pasaules pieprasījumu.
Pieprasījuma pieaugšana rada ne tikai konkurenci starp tirgotajiem. Tā izraisa arī reālu konfliktu draudus starp pircējiem vai ari velmi pārņemt kādai valstij piederošos krājumus.…
