Lai saprastu tendences tagadnes un nākotnes kādas nācijas uzvedībai, ir jāsāk ar sabiedrības attieksmi pret politiku un to lomu politiskās sistēmas robežās – kas tiek saukta par kādas nācijas politisko kultūru.1 Protams, ir jāatceras, ka politiskā kultūra nepastāsta visu par politiku vai politisko sistēmu, kas pastāv valstī. Savukārt jāatzīmē arī to, ka politiskā kultūra var mainīties, mainoties, piemēram, politiskajam režīmā, kā tas bija postkomunisma valstīs. Kādas nācijas politiskā kultūra ietver sevī tās pilsoņu attieksmi pret trīs līmeņiem: politisko sistēmu, politisko un politikas veidošanas procesu un politikas iznākumiem (outputs) un rezultātiem (outcomes).2
Attieksme pret politisko sistēmu ir viena no svarīgākajiem politiskās kultūras līmeņiem, jo tas nosaka pamat uzticēšanos valstij un tās iekārtai, jo, ja tās iedzīvotāji to neatbalstīs, tad tā nespēs sekmīgi darboties. Arī valsts iekārtas leģitimitāte nodrošina sekmīgu politisko procesu un tās tiek sasniegta tad, kad ir vērojams augsts atbalsts no valsts iedzīvotāju puses. Par leģitimitāti pat var uzskatīt galveno politiskās sistēmas sastāvdaļu jeb to, kā tā tiek īstenota, jo tā balstās uz tradīcijām, ideoloģiju, iedzīvotāju līdzdalību utt., kas principā arī ir svarīgākie politiskās kultūras aspekti. …
