-
Banku tiesības
Konspekts28 Bankas, finanses, vērtspapīri, Ekonomika, Uzņēmējdarbība
Bankas bankrots un tā juridiskās sekas.
Lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pēc pieteikuma saņemšanas pieņem tiesa. Pieteikumu iesniedz administrators. Administratora lēmumu par pieteikuma iesniegšanu tiesā apstiprina FKTK.
Bankrota procedūras pamatmērķis ir gūt maksimālu ienākumu no kredītiestādes aktīvu, tai skaitā mantas, pārdošanas, tādējādi nodrošinot pēc iespējas pilnīgāku kreditoru prasījumu apmierināšanu.
Juridiskās sekas. Kad tiesa pieņēmusi lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu, administrators nodrošina, ka visos kredītiestādes rekvizītos kredītiestādes nosaukums lietojams kopā ar vārdu „likvidējamā”.
Pēc bankrota procedūras pasludināšanas, administrators nosaka kreditoru prasījumu pieteikšanās termiņu – 3 mēneši.
Kredītiestādes aktīvu, tai skaitā mantas, pārdošana notiek publiskās izsolēs, ja attiecībā uz konkrēto mantu likums nenosaka citu atsavināšanas kārtību. Izsoles organizē un izsoļu noteikumus izstrādā administrators. Izsolē netiek iekļauti naudas līdzekļi, kā arī manta, kas kalpo par nodrošinājumu nodrošinātajiem kreditoriem. Pēc maksātnespējas procesa vai likvidācijas izdevumu segšanas atlikušie naudas līdzekļi tiek sadalīti kreditoru prasījumu pamatsummu (bez procentiem) apmierināšanai. Pēc laikā pieteikto kreditoru prasījumiem, apmierināmi tie prasījumi, kas pieteikti pēc noteiktā termiņa beigām, kā arī par nodokļu uzskaiti un kontroli atbildīgo valsts un pašvaldību institūciju prasījumi. Kreditoru prasījumi apmierināmi konkrētā kārtībā saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 192., 193.pantu. Līdzekļi, kas paliek pāri pēc visu kreditoru prasību apmierināšanas, tiek sadalīti kredītiestādes akcionāru starpā.
Līdz ar bankrota procedūras pabeigšanu, tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procedūras izbeigšanu.
Bankas noguldītāju interešu aizsardzība. Tajos gadījumos, kad pasludināta bankas maksātnespēja un nav iespējams atmaksāt noguldītāju līdzekļus, tie atmaksājami no Noguldījumu garantiju fonda saskaņā ar Noguldījumu likumu. Garantētā atlīdzība vienam noguldītājam ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne vairāk kā 100 000 euro apmērā (pārrēķināšanu latos veic brīdī, kad pasludināta maksātnespēja). Garantētais noguldījums ir naudas summa, kuru bankai nepieciešams atmaksāt noguldītājam saskaņā ar likumu vai līgumu. Pat ja vienam noguldītājam ir vairāki garantētie noguldījumi vienā bankā, noguldījumi summējami un tie uzskatāmi par vienu noguldījumu. Ja brīdī, kad pasludinātā bankas maksātnespēja, noguldītājam pret banku ir arī kādas saistības, kurām iestājies izpildes termiņš, prasījumi var tikt savstarpēji dzēsti caur ieskaitu. Pēc ieskaita pāri palikusī naudas summa, uz kuru noguldītājam ir prasījuma tiesības, noguldītājam atmaksājama. Garantēto atlīdzību izmaksā latos. Ja Noguldījumu fondā līdzekļi pietrūkst, Komisija, kura ir atbildīga par Noguldījumu fonda darbību, par to informē Finanšu ministriju, pēc kuras pieprasījumi naudas summas piešķiramas no valsts budžeta.
…
Banku tiesības konspekts kontroldarbam Bankas jēdziens un kredītiestādes jēdziens Kredītiestāde: 1. banka — kapitālsabiedrība, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz citus finanšu pakalpojumus, 2. elektroniskās naudas institūcija — kapitālsabiedrība, kas emitē un apkalpo elektronisko naudu un kas nav banka. Tādējādi Kredītiestādes jēdziens ir plašāks, jo konkrētajā gadījumā ar kredītiestādi saprotama arī elektroniskās naudas institūcija. Banku sistēmas vispārējais raksturojums, vēsture Vēsturiski bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco (galds, sols). Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tika sodīts tirgotājs par negodīgu rīcību un tas jau nozīmēja bankrotu. Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālus atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi. Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka — tirgotāja — vārda noteiktu dokumentu; sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Šo funkciju nostiprināšanos veicināja arī bruņinieku ordeņi, it īpaši Templiešu ordenis, kuru uzdevums vidējos viduslaikos bija raudzīties par tirdzniecības infrastruktūras drošību. Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās. Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros — Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā — radās žirobankas. To galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros. Attīstoties tirgus saimniecībai, 17. — 18. gs. notika arī strauja banku attīstība, it īpaši Lielbritānijā. Bankas ne tikai aizdeva metāla naudu, bet arī sāka kreditēt uzņēmējus, izsniedzot parādzīmes (banknotes) un veicot citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas. Šajos apstākļos radās nepieciešamība veidot speciālu institūciju, lai koncentrētu emisijas operācijas valstī vienas bankas rokās, kuru kontrolētu valdība. Tādējādi tika likti pamati banku sistēmas izveidošanai. Tādējādi tika likti pamati banku sistēmas izveidošanai. 17.gadsimtā viens no Amerikas štatiem arī izlaida apgrozībā papīra naudu, kas kara dēļ izveidojās kā neveiksmīgs pasākums, un pēc sešdesmit gadiem papīra naudu atkal aizstāja ar sen ierastajām monētām, kas gan nebija ilgi, jo 18.gadsimtā atkal ieviesa papīra naudu. Eiropa sāka lietot savu papīra naudu 18.gadsimtā, un pirmā valsts, kas to izlaida, bija Francija. Papīra naudai bija vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar metāla naudu - tā bija ērtāka, vieglāk pārnēsājama un glabājama, un grūtāk viltojama. Tomēr pirmā pieredze Eiropā arī cieta neveiksmi, un pēc kāda laika to aizvietoja ar metāla naudu. Privātajām bankām sākot izdot arī parādzīmes jeb naudas banknotes, parādījās nepieciešamība kontrolēt banknošu drukāšanas procesu no valsts puses. Šī loma tika uzticēta valsts bankai, kas vēlāk pārņēma naudas emisijas funkciju. Šobrīd valstīs pastāv divi veidi bankas – valsts centrālā banka un privātās bankas jeb komercbankas, kas veido divpakāpju (līmeņu) banku sistēmu. Pirmā līmeņa bankas ir valsts centrālās bankas, savukārt otrā līmeņa bankas ir valstī esošās kredītiestādes un komercbankas.
