Dzīves gājums katram no mums ir atšķirīgs, un tas ir atkarīgs no dažādiem ar mums saistītiem un nesaistītiem faktoriem, piemēram, apkārtējo sabiedrību, ģimeni, un paša indivīda rakstura īpašībām, taču neapšaubāmi mēs savu dzīves gaitu spējam un varam ietekmēt. Tā tas notiek arī G. Repšes un N. Ikstenas romānos, kurus lasīju – varoņi tajos cīnās par savu eksistenci, pārdzīvo un piedzīvo dažādus notikumus, kas neapšaubāmi ietekmē gan viņu rakstura izaugsmi, gan dzīves gājumu.
Noras Ikstenas romānā „Dzīves svinēšana” darbības centrā ir nelaiķe Eleonora, kuras bēres saved kopā septiņus savstarpēji nepazīstamus cilvēkus, tādējādi neapšaubāmi ietekmējot viņu visu dzīves gājumus un izmainot tos pozitīvi un negatīvi. Šie „dzīves svinētāji” kļūst par cilvēkiem, kas no dažādiem skatu punktiem kā puzli no daudziem gabaliņiem „saliek” un atmiņās ataino nelaiķes dzīvi, kas visbeidzot skaidrāka kļūst arī Eleonoras meitai – tuvākajam cilvēkam, kas savu māti patiesībā nemaz nav pazinusi: „Viena otrai viņas bija atzinušās, ka vienīgā neredzamā saite starp abām ir nojautas. Eleonora nekad neko nestāstīja ne par tuvāku, ne tālāku pagātni, vienīgi par nojautām viņai bija stāsts, kuru viņa ne reizi vien Helēnai atgādināja.” Helēnai mātes dzīves gājums bija zināms vien aptuveni un tāds tas palika līdz pat bēru dienai.…
