Jāņa Medeņa Rakstu III sējumā apkopoti dažādi, savā nozīmē un noskaņā skumji dzejoļi. Te ietverti dzejoļi no krājumiem: “Tērandes rozes” un Daugavgrīvas vainags.” (Šajā sējumā publicēts arī dzejolis “Pavasara šūpolēs.”)
Zināms, ka dzejoļi, kas apkopoti krājumā “Daugavgrīvas vainags,” ir rakstīti no 1946. līdz 1948. gada vidum, kad autoru izsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā. Tātad šis krājums sarakstīts, kad viņš bija sodīts un aizsūtīts uz Bolderājas darba nometni (pirms Sibīrijas).
Dzejolis “Pavasara šūpolēs,” manuprāt, ir par cilvēka brīvību, kad viņš ir bijis ieslodzīts, sodīts vai kā citādi ļoti stingri ierobežots, bez rīcības un vārda brīvības, bez itin nekādas brīvības. Pēkšņi ir radusies cerība sākt visu no jauna kā dienu, austot gaismai. Bijusi cerība atgūt brīvību... Un viņš to izmantojis, sarāvis dzelzs važas, bet ... tikai sapņos.
Domās saraujot šīs važas, cilvēks atbrīvo sev ceļu, gluži kā asns pavasarī, laužoties caur smago sniega segu.
…
