Madeira cilvēkus vilina ar vienreizīgu veģetāciju. Kad pirmie kolonisti ieradās salā, tie sāka lauksaimniecības vajadzībām attīrīt laukus un tā paputināja salas ekoloģisko mantojumu. Taču, tā kā sala ir kalnaina un laukus visur nav iespējams ierīkot, kaut kas unikāls ir saglabājies arī līdz mūsdienām. Tas ir mežs, bet ne parasts mežs – laurisilva jeb lauru lapu mežs, kas veidojies jau Terciāra periodā (pirms tiem pašiem 20 miljoniem gadu) un izbēdzis no iznīcības Ledus laikmetā, kad lielākā daļa šādu mežu Eiropā izzuda. Meži izvietojušies 300 – 1300 m v.j.l. augstumā. Kopumā tie aizņem 15 000 ha un 1999. gadā tos ievietoja UNESCO sarakstā. Plašāk pazīstamas ir divas sugas: Lauris azorica (lauru koks), ko izmanto kulinārijā, un Vinhatico, ko labāk pazīstam kā Madeiras sarkankoku. Īpašu uzmanību ir pelnījis tā saucamais pūķa koks (Draceana draco), atpazīstams pēc sarkanajiem sveķiem, t.s. pūķa asinīm, diemžēl reti sastopams dabā mūsdienās. Dažus pudurus var ieraudzīt Portu Santu salā. No 200 endēmiskajām (tikai šajā reģionā sastopamajām) floras sugām Makronēzijā (reģionā, kas ietver Kanārijas, Azoru un Zaļā raga salas), 80 atrodamas Madeirā.…
