Ikviena cilvēka (neatkarīgi no viņa intelektuālām spējām), sabiedrības un cilvēces dzīves gaitā tiek uzkrāta noteikta dzīves pieredze, kas ir pamats katra no mums atsevišķi un visu kopā īstenotajai veiksmīgai apzinīgai dzīvei. Pieredzes apjoma uzkrāšanai galvenā loma ir mērķtiecīgi organizētai, savlaicīgi uzsāktai un stingri pēctecību saglabājošai un katram indivīdam piemērotai apmācošai un izglītojošai darbībai jeb izglītībai.
“Izglītība nav brīnumlīdzeklis, kas atver durvis uz ideālu pasauli, bet gan viens no līdzekļiem dziļākai un harmoniskākai cilvēka attīstībai, kas samazina nabadzību, veicina sabiedrības integrāciju” [3.,34.].
Pēdējā desmitgadē Latvija politiski un ekonomiski ir nepārtraukti virzījusies uz Eiropas Savienību. Par mūsu dzīves mērķi kļuvis Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšana atbilstoši ES standartiem. Viens no kritērijiem, kas raksturo iedzīvotāju dzīves līmeni, ir iedzīvotāju izglītotība, tātad, iedzīvotāju konkurēt spēja darba tirgū. Tādēļ ir būtiski apzināt savas valsts izglītības principus un saskatīt to citu valstu kontekstā.
Latvijas izglītības sistēmai noteikti ir savas nacionālās īpatnības, jo salīdzinoši mazai nācijai izglītībai bez izglītojās lomas vēl ir arī nacionālās pašapziņas nostiprināšanas loma. Mums ir jāspēj savienot ES vadmotīvus ar mūsu valsts, valodas, nacionālās kultūras interesēm. Šādos apstākļos būtiska ir citu mazo nāciju ilggadējā pieredze izglītības sistēmas reorganizācijā un “modernizācijā”.…
