„Pērs Gints” ir dramatiska poēma, kur savijas reālās dzīves ainas un tautas pasaku fantastika, kur ir daudz alegoriju un simbolu. Galvenā persona lugā – Pērs Gints – sākumā ir neapvaldīts jauneklis, kuru savaldzina daiļā un cildenā zemnieku meitene Solveiga. Juzdamies morāli netīrs, Pērs nevar pieņemt viņas mīlestību. Pateicis, lai Solveiga viņu gaida, Pērs dodas pasaulē. Amerikā viņš iegūst kuģus, plantācijas, tirgojas ar vergiem, Āfrikā kļūst pat par musulmaņu pravieti. Pērs uzskata, ka dzīvot nozīmē „plīvot laika straumei līdzi sausām kājām”. Dažreiz viņš pieredz arī neveiksmes, taču vienmēr prot tikt cauri. Kad beidzot pienāk vecums, Pērs dodas atpakaļ uz dzimteni, bet kuģa avārijā zaudē visu naudu un pats tikko nenoslīkst; viņš izglābjas, iegrūzdams dzelmē kādu no kuģa ļaudīm, kas arī pieķēries pie apgāzušās laivas.
Manuprāt, šajā poēmā tiek risināta viena galvenā problēma jeb jautājums – kāda tad īsti ir cilvēka dzīves jēga? No tā atkal izriet dažādi citi jautājumi un šīs poēmas problēmas. Henriks Ibsens mēģina noskaidrot, kāds ir cilvēka dzīves aicinājums, kāda ir viņa sūtība uz šīs zemes. Es domāju, ka viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu nevar rast, jo katrs to izprot savādāk. Pārsvarā šī poēma ir par cilvēku - Pēru Gintu, kurš cenšas rast skaidrību par savu dzīvi, atrast savu aicinājumu. Šajos meklējumos paiet visa viņa dzīve un pašās beigās viņš saprot, ka neko tā arī nav padarījis. …
