60.gadu otrajā pusē latviešu padomju literatūrā notiek radikālas pārmaiņas. Līdz šim šajā žanrā, īpaši romānos laiks parādījās ļoti hronoloģiski un tikai retos gadījumos kādā darbā bija redzams laika pārrāvums un lēciens ārpus šī vienmērīgā plūduma, taču 60.gados literatūrā ienāk epizodiskums, atmiņu ainas, tagadnes sajaukums ar pagātni. Rakstnieku vidū nonāk apziņa, ka literatūra ir sava veida vēstures pašapzināšanās, ne tāda, kāda tā bijusi socreālisma prozā, kur vēsture ir falsificēta, bet gan kā daļa no cilvēka, kā cilvēka „es” radītāja. 50.-60. gados autori biežāk izmantoja „ideoloģiskas klišejas, konfrontēja patiesību ar nepatiesību, uzdeva „neērtus” jautājumus, centās diskutēt ar „oficiālajām patiesībām” . Kāds gan ir iemesls pēkšņām pārmaiņām? Proti, Padomju Savienības groži kļuva vaļīgāki pēc tam, kad Čehoslovākijā 1968.gadā bija norisinājās, tā saucamais, Prāgas pavasaris. Kad Čehoslovākija pēc Otrā Pasaules kara nokļuva Padomju ietekmes zonā, vienīgā atļautā partija tur bija komunistiskā partija, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Šī partija bija diezgan populāra, taču 60. gados popularitāti lēnām zaudēja. …
