Mārtiņa Zīverta lugu pievilcība un spēks slēpjas tajā apstāklī, ka viņš dziļi pratis ieskatīties cilvēkā, vissarežģītākajā un vissmalkākajā šīs pasaules veidojumā. Cilvēks izgudro pat raķetes, sūta tās uz citām planētām un pūlas tās izpētīt, bet pārāk maz zina vēl pats par sevi, cilvēkam, lai sevi izzinātu un izprastu, ir dots tikai viens mūžs. Un inženieris izgudrotājs Jānis Bicēns lugā «Raķete» pēc gara maldu un meklējumu ceļa nonāk pie vienkāršas patiesības: «Jo ikviens cilvēks ir tāda raķete — no nezināmas tumsas laista... uz gaismu. Uz lielo gaismu.»
Zīvertam īpaši tuvs ir kamerlugas žanrs. Visās tajās ir ierobežots personu skaits un vairumā gadījumu arī viena spēles norises vieta. Rakstnieka pievēršanos kamerlugu žanram daļēji var izskaidrot ar latviešu teātra kopu situāciju trimdas apstākļos, kur nācies rēķināties ar nelielu tēlotāju skaitu un. minimālām skatuvēm.
Taču Mārtiņa Zīverta tieksmes uz kamerlugas žanru, kā to vairākkārt aizrādījis arī pats dramaturgs, nevar skaidrot tikai ar svešatnes situāciju vien. Pirmo īsto kamerlugu M. Zīverts uzrakstījis jau 1936. gadā, un tā ir drāma «Tīreļpurvs», kurā darbojas tikai trīs personas. Gadu gaitā M. Zīverts arvien vairāk pieslienas tieši šim žanram un cenšas gan psiholoģiskas, gan arī plašas sabiedriski politiskas problēmas risināt ar cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumu.…
