O. Vācieša dzeja strāvo ar dabas skaistuma aprakstiem un, manuprāt, to ļoti labi atspoguļo viņa dzejolis „Aiz Loga”:
„Aiz loga kā rasa, kā asara
ir atnācis zalgojošs rīts
un manu dvēseli prasa
uz savu mirdzumu līdz.”
Dzejolī var sajust O. Vācieša kaislību un mīlestību pret dabu, kas, šķiet, katru rītu viņu cenšas raut līdzi uz vietu, kur mājo zalgojošs mirdzums.
Autora dzejā ir sajūtamas arī kvēlas mīlestības vēsmas, kas man lika domāt par O.Vācieša personiskajām izjūtām pret sievietēm, kurām viņš veltīja šos dzejoļus. …
