„Latviešu sieviete ir skaista, skarba, stipra, spītīga un strādīga.” Šis sievietes raksturojums ir pašas Zentas Mauriņas dots, un, manuprāt, tas rakstnieci atspoguļo diezgan precīzi. Vismaz manā skatījumā viņai šis raksturojums atbilst daudz labāk nekā vairumam mūsdienu sievietēm.
Skaista: „Bet skaistums, ko tālāk dod, ir zelta putns, kas arvien atgriežas turp, no kurienes aizlidojis, un katru reizi atgriežoties viņa spārni mirdz spožāki, tie kļuvuši it kā lielāki.” Viss labais un skaistais, ko Zenta Mauriņa ir sniegusi latviešu, krievu un arī citām tautām, ir šis zelta putns, ko viņa mums sūta savu radošo darbu formā. Diemžēl ne vienmēr šis „putniņš” atgriežas novērtēts un papildināts. Par nožēlu jāsaka, ka ir bijuši vairāki viņas darbu noliedzēji, piemēram, E. Virza. Tomēr lasīt un baudīt viņas daiļradi šī kritika man netraucē.
Skarba: „Aplam ir teikt, ka laiks dziedē visas vātis. To izdomājuši cilvēki, kas nekad nav cietuši sāpes vai arī nav sapratuši fizisku un psihisku sāpju atšķirību.” Šeit es vēlētos papildināt Z. Mauriņu, sakot, ka viņa ir ne tikai skarba. Reizē ar šo skarbumu nāk patiesums. Manuprāt, mēs tikai varētu mācīties no viņas.…
