Igauņus vēlējās pakļaut gan baznīcas vadītāji, gan zobenbrāļu ordenis, gan dāņi un krievi. Šajā laikā notika igauņu sacelšanās pret svešzemniekiem. Igauņi no dāņiem bija apguvuši prasmi izgatavot akmeņu metamās ierīces- petarellas. Viņi bija iemācījušies rīkoties ar tā laika spēcīgākajiem šaujamieročiem- arbaletiem. Viņi palīdzēja šo prasmi apgūt arī citiem, tādējādi vēršot rietumnieku ieročus pret viņiem pašiem. Atbrīvotajos apvidos iezemieši „attīrījās” no kristības, pat savus mirušos izraka no kristiešu kapsētām un apbedīja pēc savām senajām paražām. Igauņu sacelšanās tika apspiesta. Pāvests Honorijs III bija iecerējis jaunkristītajās Baltijas zemēs (līvu, latgaļu un igauņu novadus) nodibināt Baznīcas valsti, kas būtu atkarīga tikai no pāvesta. Visus svarīgākos politiskos un administratīvos jautājumus risināja pāvests.
Krusta kari veicināja Latvijas un Igaunijas teritorijas iedzīvotāju pakļaušanu svešzemnieku virskundzībai, uz daudziem gadsimtiem aizkavēja dabisko vienotas tautas un valsts veidošanās procesu, tomēr tas veicināja sentēvu kultūrai veidoties ciešām saitēm ar Rietumeiropas zemju kultūru. Baltijas tautas saglabāja savas valodas un raksturīgās kultūras iezīmes.
…
