-
Simbolu skaidrojums Jāņa Jaunsudrabiņa darbā "Aija". Aijas apsūdzība
8. Slinka un nolaidīga
„Ne jau Galdara dzeršana vien bija radījusi visu šo postu. Galvenais vaininieks bija Aijas slinkums un negādība. Nu viņa brida šo pašas radīto dzīvi kā neizbrienamus dubļus un bij pie tā pieradusi tādā mērā, ka visa lielā netīrība vairs nerieba un tukšība nebiedēja.”
Aija savu dzīvi citiem izstāsta tā, ka šķiet, ka viņas posta vainojami vīrieši, kaut gan patiesībā būtu spējusi tik daudz ko mainīt,ja nebūtu bijusi slinka. Šo slinkumu pārvarot arī grūtības būtu pārvarētas.
9. Iedvesa aklu cerību, jo nespēj pateikt „nē”
„Bet nevar taču tā pavisam no cilvēka atrauties, un vai viņš par mums negādā? Toreiz pat uz kāzām. Tagad atkal,- caur viņu dabūjām tās karotes pārvērst naudā.”
Aija meklēja iemeslus, lai nebūtu jāpamet sava iepriekšējā dzīve. Šādā veidā Jānis nespēja pats saprast, cik svarīgs ir Aijai, un viņā parādījās cerība, ka Aija varētu pamest Juri.
10. Nespēj atrast pasaulē neko cēlu
„Viņas domas nekad nav bijušas augstākas par sešām sūrām darba dienām. Septītās- dvēselei atvēlētās dienas vietā viņai bija visas zemes baudas.”
Jau citāts norāda uz viņas kāri pēc zemes baudām, kas neļāva saskatīt neko cēlāku, kā dēļ būtu vērsts piestrādāt, pacensties, mainīt. Ja šo savu rakstura iezīmi viņa spētu mainīt, varbūt spētu saprast arī Jāni un viņu iemīlēt.
…
Izskaidroti nodaļu virsraksti, sarkanais lakatiņš, rezonanse,Galdara duncītis, tabakas maks, vēstules. Pēc simbolu skaidrojuma seko Aijas apsūdzība. Sarkanais lakatiņš „Tai brīdī iznāca no saimnieka istabas Aija. Viņai bija sarkanais lakatiņš galvā kā krievietei, un tas izskatījās tik savādi, ka es pirmajā brīdī pavisam apjuku un nepadevu labas dienas, ne rokas.” Jānis pirmo reizi Aiju satiek, kad viņai ap galvu ir sarkanais lakatiņš. Tieši šāda Aija paliek Jāņa sirdī. „Aija lakatiņu apsēja un Jānim uzsmaidīja. Tā bij tā pati skaistā, apaļā seja. Gan mazliet lielāka un rupjākiem vaibstiem, tā tomēr pilnīgi saskanēja ar atmiņās glabāto, un Jānis paliecās, lai viņu noskūpstītu. Pa tam meitenes arī bij apsējušas savus lakatiņus un mazā bez kādas mudināšanas nāca un stiepa Jānim pretim lūpas, kuras bija tikpat sarkanas kā lakatiņš.” Dāvinot lakatiņu, Jānis centās atgriezties senajos laikos, likt Aijai kļūt par to pašu meiteni, ko bija redzējis pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi satika. Arī mazās meitenes tika apdāvinātas ar sarkaniem lakatiņiem, jo arī tām viņš tagad sniedza savu mīlestību.
