Epifānijās tiek atklāts, ka viss sākas ar punktu. Tā ir cieta vienība, kura tikai sāk savu ceļu iekļaujoties starp pārējiem. Tas veido savu dvēseles un personības karkasu, kas epifānijās bieži attēlots kā mājas karkass. Cilvēks aug kā priedes un piepilda šīs savas mājas karkasu. Tam pamatā ir apņemšanās, cerības un ticības sajūta, kura spilgti iezīmējās epifānijā kā sniega pika, kura jānosargā, cerībā, ka tā neizkusīs un ticībā, ka to novērtēs otrs cilvēks kā dvēselisku vērtību. …
