Itālijas ekonomika pēc IKP ir pasaulē 6. un Eiropā 4. lielākā. Itālija nav vienkārši ES valsts - tā ir viena no sešām Ogļu un tērauda kopienas, kopējā Eiropas tirgus projekta, dibinātājām valstīm. Arī Itālijas unikālais ģeogrāfiskais stāvoklis-atrašanās Vidusjūras centrā-ir noteicis valsts ekonomiskās un politiskās attīstības gaitu. Mūsdienu nozīmīgākie Itālijas rūpniecības centri un lielākās pilsētas ir Roma, Milāna, Neapole, Dženova un Turīna. Jāteic, ka līdz Pirmajam pasaules karam Itālijas ekonomika attīstījās līdzīgi pārējām tā laika Eiropas valstīm, kuras piedzīvoja industrializāciju un strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu. Taču, Itālijas ekonomika ļoti stipri cieta Otrā pasaules kara laikā, sekas bija augstā inflācija un milzīgs bezdarbnieku skaits. Sākot ar 19. gs. vidu ir vērojama tendence palielināties valdības lomai un īpašumiem valsts ekonomikā. Ekonomiskā izaugsme 1950.-1970. gados noveda pie masu ražošanas popularitātes un ražošanā dominēja lielās kompānijas, kuras atradās valsts ziemeļrietumos. Arī šobrīd ievērojama daļa lielo uzņēmumu ir valsts īpašumā, taču Itālijas ekonomiskās attīstības modelim jau ir raksturīga mazo un vidējo uzņēmumu dominēšana ekonomikā, šie uzņēmumi ir ļoti efektīvi un Itālijas likumi ir īpaši labvēlīgi nelielu firmu dibināšanai. 1
1994. gadā, kad pie varas nāca premjerministra Silvio Berluskoni valdība, par galvenajiem uzdevumiem ekonomiskajai attīstībai tika izvirzīti: valsts finansu atveseļošana budžeta deficīta un valsts parāda samazināšanas ceļā; inflācijas samazināšana; privatizācijas paātrināšana; investīciju simulēšana; cīņa ar bezdarbu.…
