Laiks un telpa1, to izpratne un atspoguļojums ir viena no interesantākajām problēmām kā filozofijā, tā literatūras zinātnē un valodniecībā.
Apkārtējās pasaules iespaidi, to izpratne un novērtējums vispirms atspoguļojas leksikā. Tie paralēli tiek fiksēti un eksistē netieši kategoriālu gramatisko formu jeb paradigmu veidā.2
Subjektivizētā laika izpratne, telpas uztvere valodā izpaužas ne tikai leksiski, bet arī gramatiski – kā darbības vārda izteiksmes un laika kategorijas. Turklāt darbības vārda laika formas ieņem īpašu vietu laika izteikšanas līdzekļu vidū, jo tās teikumā ir galvenās predikativitātes (laika, procesa, stāvokļa) izteicējas.
Teorētiskajā literatūrā galvenā uzmanība parasti tiek pievērsta verbu semantisko funkciju raksturojumam un lietošanas iespējām vārddarināšanā. Turklāt šādi pētījumi ir apjomā nelieli3.
Teorētiskajā literatūrā visai maz aprakstīta verba kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļa nozīme un vieta daiļdarbā, tā ekspresīvā fona (viens no daiļdarba vērtības kritērijiem!- D.B.) veidošanā.
…
