Secinājumi:
Pēc manām domām, vecākiem ir liela loma motivācijas sniegšanā jau no pašas bērna bērnības, jo nepareiza motivācijas sniegšana var sabojāt bērna uzskatus turpmākajā dzīvē. Ir vecāki, kuri ļauj bērnam pašam izvēlēties, ko viņš dara un motivē, atbalsta darīt to, kas patīk, kas rada bērnam iekšējo motivāciju darīt lietas, kuras patiešām sagādā prieku. Es domāju, šāda rīcība ir pareiza, ja vien nenotiek visatļautība un izlaišanās, jo domāju, ka ir svarīgi, ka bērns attīsta savus dotumus un iemācās darīt lietas no savas gribas. Bet turpretī ir vecāki, kuri domā, ka dodot attalgojumu vai sodu bērnam par darīto tā motivēs bērnu visu darīt, tas var negatīvi ietekmēt bērna turpmāko darbību, piemēram, kad bērns pieaugs viņš meklēs visur tikai sev labumu nevis to, vai tas sagādās baudu par padarīto, strādās darbu, kas dos lielāku attalgojumu, un nedarīs to, kas nedos labumu, kas vēlāk var novest pie izdegšanas, ja netiek darīts tas, kas patīk. Un ,manuprāt, tas arī nerosina attīstīties nobriedušajam psihes aizsargmehānismam- altruismam, kad cilvēks dara lietas, kas nesniedz nekādu attalgojumu( ne mantisku, ne morālu), piemēram, vienkārš piemērs- palaist apsēsties vecāka gada gājuma cilvēku sabiedriskajā transportā.
…
