Rūdolfs Blaumanis – viens no lielākajiem latviešu vārda mākslas meistariem, viens no mūsu nacionālās kultūras redzamākajiem pārstāvjiem. Viņš ir 19. un 20. gadsimta mijas izcilākais latviešu prozaists un labākais dramaturgs pirms Raiņa. Blaumaņa galvenais nopelns: viņš atbrīvoja prozu no pārlieku uzbāzīgās autora klātbūtnes - tā autora, kuram patīk pamācīt, kas ir "labs" un kas - "slikts". Blaumaņa vēstījums ir vēsi objektivizēts: viņu interesē fakts, notikums un psiholoģiskās kolīzijas, kas ar to saistītas. Iespējams, tolaik šāds skatījums varēja likties mazliet skandalozs. Blaumaņa literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs. Visu mūžu darbojies žurnālistikā, viņš daudz rakstīja feļetonus un satīriskus stāstiņus; viņš strādāja dramaturģijā, sacerēja arī diezgan viduvējus dzejoļus, taču nozīmīgākā Blaumaņa daiļrades daļa – ir stāsti un noveles, tostarp „Pērkona negaiss” (1887), „Raudupiete” (1889), „Salna pavasarī”, „Purva bridējs” (abi 1898), „Andriksons”, „Nāves ēnā” (abi 1899) un daži citi, bez kuriem latviešu literatūra nav iedomājama.…
