Tiek uzskatīts, ka cilvēku izziņas process ir dabīga cilvēces parādība, kas ļauj cilvēkam attīstīt savas spējas pieņemt lēmumus un patiesības, neatkarīgi un pastāvīgi, balstoties uz pieejamo informācijas plūsmu.
Cilvēki ir tendēti meklēt vispārēju informāciju par to, kas notiek apkārt pasaulē. Lielākā daļa no cilvēces zināšanām ir ,vienošanās rezultātā, vispārēji pieņemta patiesība.
Kā alternatīva pieeja pieņemtajai patiesībai, ir cilvēces zināšanas, kas tiek balstītas uz tiešo pieredzi, tā sauktajiem, novērojumiem.
Raksturīga cilvēces izziņa, kas sevī ietver iespējamus minējumus, ir paredzēt nākotnes notikumus, analizējot tagadnes apstākļus.
Kā otršķirīgi izziņas avoti tiek minētas tradīcijas un autoritāte, kas ieņem salīdzinoši svarīgu lomu cilvēku pašizziņas kontekstā. Šie avoti, darbojoties tandēmā papildina viens otru, tomēr var gadīties, ka atsevišķi vadoties pēc to informācijas, tie var novest pat divās dažādās galējībās. Earl Babbie savā grāmatā to definē šādi: „[Tradīcijas un autoritāte] nodrošina mums pavadceļu uz pašizziņu, bet tās arī var novest uz sākumpunktu pie nepareizās atziņas un izspiest mūs no pareizā virziena.”1…
