Profesors Igors Puškarevs bērnu definē kā personību, “kura nepārtraukti turpina attīstīties.” [1, 10] Viņš
arī piemin ANO Ģenerālās asamblejas 1989. gadā pieņemto bērnu tiesību konvenciju, kas “balstās uz mūsdienu koncepciju par bērniem kā sociālu grupu, t.i., atzīst bērnus kā aktīvu sabiedrības daļu. Atbilstoši šai nostādnei bērniem jārada iespējas paust savu viedokli, izteikt savas vajadzības, būt uzklausītiem un atzītiem, jāatbalsta bērnu sabiedriskās aktivitātes.” [1, 10] Turklāt, ļoti svarīgi tas ir tāpēc, ka “bērna līdzdalība sabiedriskajās aktivitātēs sekmē viņa kā personības daudzpusīgu attīstību.” [1, 10] Saistībā ar socializāciju autors atgādina, ka “bērni socializējas vērojot, atdarinot un vērtējot paraugus, līdzdarbojoties, mācoties” [1, 21], vienlaicīgi brīdinot, ka “sociālās vides ietekme var būt .. arī negatīva (izkropļota informācija, kaitīgie paradumi).” [1, 21]
Puškarevs izdala četras dažādas sociālās vides, kas vienlaicīgi ietekmē bērnu: ģimene, draugi un paziņas, skola un ikdienas dzīves parādības un notikumi, kam, pēc profesora domām, ir situatīva socializējoša ietekme.
Puškarevs uzskata, ka ģimenes socializējošā loma izpaužas ģimenes dzīvesveidā, vecāku …
