Sabiedrībā, tāpat, kā dabā, funkcionē likumi, atbilstoši kuriem norisinā sociālas izmaiņas. Tas nozīmē, ka atsevišķa cilvēka vai veselas sabiedrības darbība tiek pilnīgi determinēta ar šiem likumiem. Ne cilvēks, ne sabiedrība nevar izmainīt šos likumus, bet gan var tos izzināt un izziņas rezultātus izmantot cilvēces labumam vai arī kaitēt tai. To būtība ir tā, ka: Savas dzīves sociālā atražošanā cilvēki stājas noteiktajās, nepieciešamās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās – ražošanas attiecībās, kuras atbilst noteiktam viņu materiālo ražošanas spēku attīstības līmenim. Šo ražošanas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras tiek būvēta juridiskā un politiskā sfēra un kurai atbilst noteiktas sabiedrības apziņas forma. Ne cilvēka apziņa nosaka cilvēka esamību, bet viņa sociālā esamība nosaka cilvēka apziņu.…
