Šodien TV skatījos spēli „Miljonārs”, tur bija viens ļoti interesants jautājums: Kā sauc vecāko tiltu Parīzē. Protams, bija doti atbilžu varianti. Un atbilde izrādījās „Jaunais tilts”. Vai tās nav visīstākās valodas „lamatas”?
Valoda ir daudzveidīga un mainīga, nav novelkamas stingras robežas starp atsevišķu tās vienību semantiskajām nozīmēm. Vitgenšteins to paskaidro ar „ģimenes” līdzību. Vienīgais kopīgais visām spēlēm ir tas, ka mēs tās esam nosaukuši par spēlēm. Un varbūt nekam kopīgam nemaz nav jābūt? Viens no domāšanas noburtības veidiem esot tieksme pēc vispārinājuma. Ja tā padomā, cik bieži mēs sakām vai esam dzirdējuši citus sakot: „es nekad...”, ‘es vienmēr...”, „visi amerikāņi..”, „visi to zina...” un tamlīdzīgus vārdus un to salikumus. Katru dienu, gandrīz katru dienu. Arī es vispārinu.
Ludviga Vitgenšteina darbā „Filosofiskie pētījumi” man vissaistošākā šķita ideja par to, ka mums jāizvairās no noburtības ar valodu, no valodas „lamatām”. Vitgenšteins parāda, ka kaut kādā mērā jau mēs ar loģiskās intuīcijas palīdzību un situācijas novērtēšanu tomēr varam arī šajās „lamatās„ neiekrist... Bet kāpēc tas tik bieži notiek? Kāpēc mēs tā uzticamies vārdiem un nosaukumiem?
…
