Doma par to, ka stīgu instrumenta skaņu var veidot, nevis strinkšķinot stīgas, bet velkot tām pāri lociņu, Eiropā ienāca no Tuvajiem Austrumiem. Arābiem bija lociņu instruments rebabs (rebab), kurš nokļuva Eiropā apmēram 10. vai 11. gs.
Renesanses laikmetā instrumenti sāka dalīties grupās, kuras mēs pazīstam šodien. Stīgu lociņinstrumenti bija galvenokārt vijoles un violas. Kaut gan šie vārdi ir ļoti līdzīgi, paši instrumenti bija pavisam atšķirīgi. Vijoli, tāpat kā rebeku, turēja ar korpusu zem zoda, vēršot grifu projām no spēlētāja. Turpretī violu, lai cik maza tā būtu, turēja lejup vērstu, ar grifu augšpusē, kā mēdz turēt čellu. Viola ir veidojusies no ģitāras (senā spāniešu vihuela) 15. gs., tāpat kā ģitārai, tai bija sešas stīgas un ladi (ap grifu aptītas stiegras), kas noteica katras skaņas vietu. Vijolei turpretī bija četras stīgas un ladu nebija.
Kaut gan ģitāra tagad ir pilnīgi internacionalizējusies, tā nekad nav zaudējusi savas spāņu izcelsmes iezīmes. Apmēram līdz 1600. g. tās sāncense bija aristokrātiskā vihuela, kurai viens no izcilākajiem 16. gs. spāņu komponistiem Laiss Milans sacerēja daudz lieliskas mūzikas. …
