Mīlestība ir tik pat daudzveidīga, cik daudzveidīgi ir cilvēki. Katrs mīl savādāk, un mīlestība nenozīmē mīlēt tikai otru cilvēku, mīlēt var dabu, darbu, dzimteni. Mīlēt var otru arī bez pretmīlas, mīlestība var būt neaizsniedzama un bieži mīlestība prasa no tevis upurus. Savas jūtas visvieglāk ir izteikt rakstiski, kā to ir darījusi Mirdza Ķempe savos dzejoļos. Man vistuvākie bija dzejoļi par dzimteni, par mīlestību, kas ir neaizsniedzama un, protams, par mīlestību cilvēku starpā.
Nav jābūt patriotam, lai mīlētu zemi, kurā piedzimis, dzīvojis savu bērnību un juties laimīgs, jo katram bērnība atsauc atmiņā skaistus un saviļņojošus notikumus. Ikkatrs grib redzēt pasauli, tāpēc dodas to lūkot, bet tik pat daudzi, vēlas pēc noteikta laika atgriezties savās mājās, savās atmiņās, savā dzimtenē:
“Šeit gribu atgriezties, kur veļas bargu dārdi
Un vēju sauciens nevar rimt.
Šai piekrastē, kur bij man kādreiz dzimt,
Kur atskanēja mani pirmie vārdi ,
Kad pienāks laiks – es gribu zemē grimt.”
/Šeit gribu atgriezties/
Daudzus mūsu senčus ne labprātīgi PSRS laikā izveda no Latvijas, no vietas, ko viņi mīlēja, kuras dēļ cīnījās un atdeva dzīvības. Daži vienkārši gribēja dzīvot un saprata, ka labāk bēgt, lai kā sāpētu sirds par to, ko jāpamet. Dzimteni nevar vienkārši aizmirst, jo lai cik grūti klātos, var taču būt vēl grūtāk.
“Ar tevi sapņos nomodā esam
Un katrā nomodā sapnī nesam:
Tu, dzimtene – Spīdola, vārdus šos devi,
Es sapnī un nomodā atrodu tevi.”
/Dažas rindas dzimtenei/
…
