F.Nīčes pārcilvēka koncepcija

Frīdrihs Vilhelms Nīče (15.10.1844. – 25.08.1900.) ir vācu filozofs, ideālists. Nīče ir dzimis Rekenā (Saksijā), studējis Bonnas (1864 – 1865) un Leipcigas (1865 – 1868) Universitātēs, un 1869.-1880.gadā strādājis par sengrieķu valodas profesoru Bāzeles Universitātē Šveicē. Viņu ļoti ietekmēja Šopenhauera darbi un Vāgnera mūzika; Nīče kļuva abu draugs, taču šī draudzība beidzās, kad Nīče sliktās veselības dēļ aizgāja no universitātes. Vēlākos gadus viņš pavadīja Ziemeļitālijas pilsētā Engadīnē un Dienvidfrancijā. Nīče ir publicējis šādus darbus: „Rīta blāzma” (1880-1881), „Jautrā zinātne” (1881-1882), „Tā runāja Zaratustra” (1883-1885), „Viņpus laba un ļauna” (1885-1886), „Par morāles ģenealoģiju” (1887) un „Ecce Homo/Lūk, cilvēks” (1888). 1889.gadā Nīče no pārpūles un vientulības psihiski sabruka.

NĪČES FILOSOFIJAS GALVENIE UZSKATI

Eiropas filozofijā vēl nav bijis neviens tik nesaudzīgs un radikāls domātājs kā Nīče. Viņš izmaina itin visu, kas ir pastāvējis līdz šim un aizsāk jaunu domāšanas un pasaules izjūtas laikmetu.
Uz klasiskās filozofijas fona Nīčes filozofija liekas nesistemātiska un pretrunu pilna, tomēr, mēģinot šo filozofiju sakārtot un sistematizēt, no tās pazūd Nīčes unikalitāte un personība, un tādā gadījumā šai filozofijai zūd piešķirtā jēga un spilgtums.
Viens no svarīgākajiem jēdzieniem Nīčes mācībā ir dzīve. Būtībā tā ir izvirzīta viņa filozofijas centrā ar visu tās mainību, nepārtrauktību un pilnvērtīgumu. Kā virziens dzīves filozofija aizsākas 19.gs.otrajā pusē Vācijā. Galvenais šajā filozofijā ir nevis prāts, bet prātam nepakļautā dzīve.

…