Mūsdienu sabiedrībā, cilvēce bieži ir spiesta atkāpties no savām vēlmēm, novecojušu, vispārpieņemtu stereotipu dēļ. Parasti aizbildinājums tam ir „apstākļu dēļ”. Cilvēkiem jāatsakās no saviem mērķiem un vēlmēm, lai piepildītu kāda cita gribu, lai pierādītu, ka viņš spēj piepildīt to, kas kādam citam ir svarīgs, bet tas ir velti un ir kādreiz jāapstājas un jāpavaicā sev pašam: „Vai dzīvē ir lietas, kas spēj apturēt manu būtību, un, vai es zinu pats savu vērtību, lai noniecinātu savu dzīvību?”. Ilonas Leimanes romānā „Vilkaču mantiniece” ir saskatāmi vairāki brīvās gribas un apstākļu konflikti, kas liek aizdomāties par cilvēkiem, kuri spēj izvairīties no apstākļu nospraustajām robežām un rīkoties savas dzīves labā.
Romāna galveno varoņu tēli jau kopš seniem laikiem ir pastāvējuši naidā. Naids ir starp ticīgiem un naiviem cilvēkiem, kas dzīvo „Dievlodziņos”, un visu nozākātiem „Vilkaču” iedzīvotājiem. „Vilkaču” slava cēlusies viņu gudrības un sīkstuma dēļ, taču skauģu pārveidota, citiem ausīs tā nonākusi ar burvju, raganu un Dieva apgānītāju statusu. „Dievlodziņu” mājas atrodas kalna virsotnē, „Vilkaču”-kalna pakājē. No laika gala „Vilkači” savu darbu sasteiguši ātrāk kā „Dievlodziņi”, un citiem neizprotamu iemeslu dēļ, vienmēr guvuši labāku ražu un, līdz ar to, bagātību. „Vilkaču” lopi neslimo, raža nebojājās un pašas mājas iedzīvotājus nekad nepiemeklē nelaimes.…
