Ē. Frommu (1990 – 1980) pamatoti uzskata par vienu no lielākajiem 20. gs. Domātājiem.
20. gsadsimta sākumā uz Ē. Frommu lielu ietekmi atstāja Z. Freida un K. Marksa mācības. Tieši freidisma un marksisma sintēze varētu kalpot par kultūras un cilvēka teorijas pamatu nākotnes humānistiskajās mācībās, rakstīja Ē. Frommas. 20. gados viņš iepazinās arā ar budisma mācību, kas viņu saistīja līdz pat mūža beigām.
Laikā no 1930. – 1939. gadam Ē. Fromms strādāja Frankfurtes Sociālo pētījumu institūtā. Pēc tam viņš emigrēja uz ASV. No 1969. – 1980. gadam zinātnieks dzīvoja Šveicē.
Jau 50. gados Ē. Fromms sevi sauca par radikālā humānisma pārstāvi jautājumos par cilvēku kultūru. Radikālisma idejas viņa darbos jāsaprot kā ieteikumi sakārtot ražošanu tā, lai ražošana kalpotu celvēkam, nevis ekonomikai. Starp cilvēku un sabiedrību jāveido harmoniskas attiecības. Antagonisms jānomaina ar solidaritāti. Par kultūras augstako mērķi Ē. Fromms pasludināja cvilvēku ciešanu novēršanu un vispārējas labklājības radīšanu.
Ē. Fromms izstrādāja arī ideālās kultūras modeli. Sabiedrībai jākļūst par „veselīgu sabiedrību” vārda vistiešākājā nozīmē. Zinātnieka kultūras teorija ir antropocentriska.
Nozīmīgākie Ē. Fromma darbi ir „Psihoanalīze un reliģija” (1951), „Psihoanalīze un dzenbudisms” (1963), „Cerību revolūcija” (1968), „Cilvēciskas destruktivitātes anatomija” (1976). …
