Ir pienācis rudens. Es priecīgs eju pa pilsētas šaurajām ielām un apbrīnoju dabas pārvērtības. Visvairāk mani iepriecina kļavas, kuru zaļās lapas nomainījusi burvīga rudens rota dažnedažādās krāsās, kas kā brīnumaina varavīksne saulainā vasaras dienā liek man justies tā, it kā viss būtu iespējams. Šajā īpašajā laikā man vienmēr ir tāda sajūta, ka es esmu kādā vārdos neaprakstāmā veidā saistīts ar dabu, es jūtu, ka mēs esam radinieki. Lielākā daļa cilvēku, kurus sastopu savā ceļā, iet platiem soļiem, acis nodūruši, jo asais vējš kairina viņu seju un sajauc tik rūpīgi veidotās frizūras, taču šur tur manu arī pa kādam sapņotājam, kas pēta dabu tikpat dedzīgi, cik es.
Krāšņās ainavas apburts, es nolemju iegriezties kafejnīcā un iedzert kādu tasi siltas tējas. Taisnā ceļā dodos pie pārdevējas, lai ātrāk tiktu pie iemīļotā dzēriena, kas sasilda ne tikai ķermeni, bet arī sirdi.…
