Apkopojot augstāk minēto, es vēlos pateikt, ka cilvēku motivāciju nosaka dažādas vajadzības. Tā var mainīties laika gaitā. Motivācija zināmā mērā ir saistīta ar pašvērtējumu. Ja cilvēks ir apmierināts ar sevi, savu atalgojumu un viss viņa dzīvē ir daudz maz sakārtots, viņam ir vēlme strādāt, tad saņemtās uzslavas darbā, atzinība no kolēģu puses, motivēs viņu izpausties ar vien labāk, bet ja cilvēks strādā no rīta līdz vakaram, neredz ģimeni, cīnās par rēķinu samaksu, ģimenes vai savu labklājību, uzskatu ka šajā gadījumā palīdzēs vienīgi labs algas pielikums, prēmija un tikai tad uzslavas, labi vārdi u.t.t.
Diemžēl, lai cik tas skumji neizklausītos, šobrīd Latvijā viens no vislabākajiem motivēšanas veidiem ir noteikta alga un konkrētā datumā, bez aizkavēšanās, vai „rītdienas” solījumiem, jo darbiniekos zūd ticība uzņēmumam, rodas bailes sajūta par sevi, savu ģimeni un saistībām.
Katram no mums ir savi uzskati, par to kas mūs varētu motivēt, vienu labs darbs, otru – jauna mašīna, trešo – amata maiņa, bet es melotu sev, ja neminētu, ka tikai nauda ir tā, kas mūs var motivēt vislabāk, jo mēs esam „izsalkuši” pēc normālas dzīves, un šajā gadījumā, es runāju par to iedzīvotāju slāni, kurš tiek dēvēts par vidējo vai vidusmēra.
…
