1. Motīvs – ilgas pēc nebeidzamas un ideālas mīlestības; liriskais es varētu būt pati autore, kurai ir nepiepildīti sapņi par patiesu mīlestību. Liriskais es apjauš, ka ceļš uz ideālu mīlestību ir garš „Tur, kur stars ar staru //Liesmās vienojas” un lemts tikai vienu reizi, kad divu cilvēku dvēseles satiekas „Tur, kur gars ar garu - // Jūtās satiekas”.
2. Liriskā es pārdzīvojumi – nesasniedzama mīlestība, kad liriskais es ir izmisumā un gatavs padoties „It kā balsis mani// Turpu aicina.”. Dzejniece ar dzejolī radīto noskaņu, plašumu un bezgalību, vēlas pateikt, ka ideāla mīlestība var būt tikai kaut kur tālu prom no zemes „Nāc man līdzi, dodies// Plašā tālumā,// Ļaujies sevi aizvest// Nāru laiviņā.”. Šī plašuma apziņa varētu simbolizēt arī to, ka mīlestība pastāv netikai fiziskā formā, bet mīlēt var arī domās, jo domas mums ir neizsakāmi plašas. Taču apziņa, ka patiesa laime ir tālu un tikpat kā nesasniedzama „Nāc man līdzi, dodies,// Plašā tālumā” nemazina liriskā es vēlmi sasniegt „Malu laimīgu”. Liriskais es tic, ka sastopot īsto mīlestību „Mūžam nebeidzama// Gaismas straume līst.”.
…
