-
Eriks Ādamsons "Sava ceļa gājējs"
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ievads | |
| 2. | Biogrāfija | |
| 3. | Sava ceļa gājējs | |
| 4. | Literārā darbība | |
| 5. | Būtiskākie darbi |
Ēriks Ādamsons romānu „Sava ceļa gājējs” uzraksta 1944. gada rudenī. Šis romāns ir vienīgais publiskas cieņas apliecinājums. Par romānu Ēriks Ādamsons saņem Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda godalgu.
Romānā satiekas visas Ādamsona dzīves un mākslas domas, jo jaunībā cilvēks sevi nespēj ieraudzīt no malas, nespēj atrast attīstības virzienu uzreiz. Romāns „Sava ceļa gājējs” nav vienīgi jauniešiem, tajā rakstnieks, atspoguļo arī pieaugošo dzīvi, attieksmi pret to. Romāna galvenajam varonim Askoldam ir pašam jāatrod garīgās attīstības ceļš.
Jaunība kā atspēriena punkts turpmākajai dzīvei, cilvēka garīgās attīstības virziena meklējums šīs nopietnās problēmas veido romāna saturisko pamatu, kuru stilistiski elegantu dara visai Ādamsona prozai tik raksturīgā attieksme pret dzīvi kā spēli, ironiju, romantisku farsu, kur grūti novilkt robežu starp joku un nopietnību, atdalīt mūžības jautājuma dziļdomību no izsmiekla.
Romāns nav pamācība krātuve, jo rakstnieks pats nebija ar perfektu raksturu.
Mirdza Ķempe Ērikam vēstulē pārmet: „Tevī ir tā drosme, kuras man trūkst, bet tu izsvied sevi nevietā, neesi pret sevi dārgs, steidz dzīvot, nevis palikt, pakavēties.”
…
Ēriks Ādamsons romānu „Sava ceļa gājējs” uzraksta 1944. gada rudenī. Šis romāns ir vienīgais publiskas cieņas apliecinājums. Par romānu Ēriks Ādamsons saņem Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda godalgu. Romānā satiekas visas Ādamsona dzīves un mākslas domas, jo jaunībā cilvēks sevi nespēj ieraudzīt no malas, nespēj atrast attīstības virzienu uzreiz. Romāns „Sava ceļa gājējs” nav vienīgi jauniešiem, tajā rakstnieks, atspoguļo arī pieaugošo dzīvi, attieksmi pret to. Romāna galvenajam varonim Askoldam ir pašam jāatrod garīgās attīstības ceļš. Jaunība kā atspēriena punkts turpmākajai dzīvei, cilvēka garīgās attīstības virziena meklējums šīs nopietnās problēmas veido romāna saturisko pamatu, kuru stilistiski elegantu dara visai Ādamsona prozai tik raksturīgā attieksme pret dzīvi kā spēli, ironiju, romantisku farsu, kur grūti novilkt robežu starp joku un nopietnību, atdalīt mūžības jautājuma dziļdomību no izsmiekla. Romāns nav pamācība krātuve, jo rakstnieks pats nebija ar perfektu raksturu. Mirdza Ķempe Ērikam vēstulē pārmet: „Tevī ir tā drosme, kuras man trūkst, bet tu izsvied sevi nevietā, neesi pret sevi dārgs, steidz dzīvot, nevis palikt, pakavēties.”
